
Reiz kādā oficiālā Holivudas kinoļaužu vakariņu un balvu par sasniegumiem kinomākslas jomā saņemšanas laikā, aizkulisēs stāvēdami rindā un gaidīdami savu kārtu, lai pēc alfabēta kārtības uznāktu uz skatuves un teiktu pateicības runu, blakus komponistam Hansam Cimmeram stāvēja režisors Edvards Cviks, kurš, laikam, bija garlaicības mākts un, lai īsinātu laiku, pastāstīja Cimmeram, ka uzņem filmu par pēdējiem Japānas samurajiem, nenopietni arī piebilzdams, ka Cimmers varētu tai sakomponēt mūziku.
Cimmers, savukārt, gluži nopietni palūdza Cvikam atsūtīt filmas scenāriju un skat - dažus mēnešus vēlāk pasaule tika aplaimota ar vēl vienu Cimmera mūziku episkai filmai, kuru viņš pats mīlēja dēvēt par “vēl vienu Gladiatoru, bet šoreiz Japānā”.
“Pēdējais Samurajs” ir filma par amerikāņu karotāju (Toms Krūzs), kas atbraucis uz Japānu, lai palīdzētu vietējiem jaunajiem kapitālistiem tikt galā ar senā dzīvesveida atbalstītājiem samurajiem, taču samuraji viņu sagūsta un iepazistina ar savu kultūru, kā rezultātā Krūza varonis aizstāv samurajus izšķirošajā kaujā pret kapitālistiem un rod samuraju pasaulē sev dvēseles mieru, pēc kā visu mūžu bija ilgojies. Filmai ir neparasti labs scenārijs, vizuālais stils un montāža, kā arī iespaidīgs Kena Vatanabes samuraju vadoņa tēlojums, un tā ir veidota dinamiskā virzībā uz priekšu, bez vājiem atslābuma momentiem un, diemžēl, vietām arī bez sevišķi lielas iedziļināšanās detaļās. Pēdējais gan vairāk attiecas tieši uz Cimmera mūziku, kura, lai arī ir aizraujoši klausāma albumā, jo šķietami nekad nekur neiestrēgst vai neapstājas, tomēr izklausās, it kā būtu uzmeistarota ar vienu elpas vilcienu dažās dienās. Visā stundu garajā albumā ir tikai pāris tēmas, un noskaņas ir visai līdzīgas un nemainīgas - no tumši skumjiem momentiem stīgu orķestrim zemos reģistros spēlējot galveno filmas tēmu albumu iesākošajos un noslēdzošajos trekos “A Way of Life” un “A Small Measure of Peace”, līdz tādām pašām, bet gaišākām skumjām stīgu orķestrim augstos reģistros albuma katarses momentos “To Know My Enemy” un treka “The Way of the Sword” izskaņā (kas, lai arī patiesi ir debešķīgi skaists, ir tomēr bezkaunīgi līdzīgs treka “Journey to the Line” izskaņai no Cimmera mūzikas filmai “The Thin Red Line”). Albumā ir sastopami arī ātrākas un satrauktākas mūzikas momenti, kuros var dzirdēt episku un tipiski Cimmerisku action tēmu un vēl tipiskākus Cimmera aranžējumus šādai tēmai (”Spectres in the Fog”, “Red Warrior”, “The Way of the Sword”), kas dzirdēti jau neskaitāmos citos Cimmera saundtrekos un arī šeit pavada filmas neskaitāmās kaujas ainas, taču šāda mūzika aizņem tikai kādu ceturto daļu no albuma - pārējās noskaņas ir mierīgas, mediatīvas un skumjas, kā jau tas tradicionāli mēdz būt filmās par Japānu. Šīs mūzikas lielākā problēma gan tomēr ir nevis tās neorģinalitāte, bet gan skaņas kvalitāte, kas šoreiz ir viena no sliktākajām, kādu Cimmers vien ir spējis noorganizēt. Nav saprotams, kādēļ šī mūzika, kas pamatā taču ir komponēta simfoniskajam orķestrim, šeit tiek atskaņota uz sintezatoriem (kuru sintētisko vijoļu, mežragu un trombonu skanējumu nav iespējams ilgi paciest), ļoti mazam, bet īstam orķestrim liekot tikai šur tur piespēlēt šīm elektroniskajām skaņām, bet tas tik un tā ir daudz par maz un atstāj skābenu garšu mutē.
Bet, citādā ziņā, mūzika ir sakomponēta labi, ir atbilstoša filmai un albumā nekad nekļūst garlaicīga, tāpēc, iegādājoties šo albumu, vilties jau diez vai nāksies. Taču tā varēja būt daudz orģinālāka un svaigām idejām bagātāka. Un atliek tikai cerēt, ka Cimmers reiz nāks pie prāta un sapratīs, ka dzīvu cilvēku orķestris skan daudz labāk par elektronisko.
Ielikt Twitterī
Ielikt Deliciousī
Ielikt Diggī


(vērtējumi: 5, vidējais: 4.6 no 5) Dod savu vērtējumu!