
Terensa Malika režisētā 1998.gada filma “Šaurā sārtā līnija” ir viens no visu laiku humānākajiem, pacifistiskākajiem un filozofisku pārdomu pilnākajiem kinodarbiem par (pret) karu, kurā ir maz runāta teksta, salīdzinoši (ar citām holivudas kara filmām) maz standarta action epizožu un daudz daudz līdz asarām skaistu dabas skatu un karojošu cilvēku emocionālā stāvokļa atainojumu. Filmā tiek pretstatītas divas pasaules - daba (miers) un cilvēku ambīcijas (karš) un šo vēstījumu atainot mūzikā tika pieaicināts komponists Hanss Cimmers.
Cimmeram kara filmas ir bieži apciemots lauciņš un ap 1998.gadu filmu mūzikas klausītāju aprindās jau bija izveidojies kaut kāds noteikts priekšstats par to, kā izklausās tipiska Cimmera kara mūzika - drūmi himniskas tēmas un skaļa, smagnēja un pat vietām brutāla action epizožu pavadošā mūzika (a la “Crimson Tide”, Peacemaker”, “The Rock”), tādēļ viņa mūzika šai filmai bija liels pārsteigums, jo tā ir viscaur lēna un gaišām skumjām pilna. Šeit spēlē tīrs orķestris, bez Cimmeram raksturīgās papildus elektronikas un lielākoties visi skaņdarbi ir meditatīvi, melodiski un klusināti, ar izņēmumu garākajā (un populārākajā) trekā “Journey to the Line”, kas, lai arī ieturēts ritmiski pulsējošā (un šoreiz tie ir orķestra koka pūšaminstrumenti, kas pulsē, nevis elektronika!) minimālisma stilā, tomēr sasniedz episkus un grandiozus apjomus un, iespējams, simbolizē kara nebeidzamību un cilvēku nerimtīgās alkas vienam otru nogalināt. Bet, ja vēlaties uzzināt, kāda mūzika varētu skanēt paradīzē (pat ja tur varbūt nekad nenokļūsiet), tad tikai paklausieties skaņdarbu “Light”! Tā gaiši skumjā tēma sākumā un garās un šķietami nebeidzamās raudoši lejupplūstošās vijoļu intonācijas noslēgumā ļaus jums ielūkoties paradīzē pat bez miršanas. Viens no visu laiku ģeniālākajiem Cimmera skaņdarbiem!
Pārējie albuma treki ir ieturēti līdzīgās noskaņās, izņemot pēdējos divus trekus, no kuriem pirmais (”God U Tekem Laef Blong Mi”) ir laimes pilna un pacilājoša Melanēziešu tautas dziesma, kuru izpilda īsts Melanēžiešu koris, bet pats pēdējais treks (”Sit Back and Relax”) ir liela kļūda, jo tas ir komponista Frančesko Lupikas elektroniski atmosfērisks savārstījums, kam maz sakara ar iepriekš klausīto Cimmera mūziku un kas vairāk izklausās pēc Vangeļa 80-o gadu elektroniskās kinomūzikas eksperimentiem un šīs filmas kontekstā īsti neiederas. Neskatoties uz to, albums ir noteikti rekomendējams domājošiem cilvēkiem, jo Cimmera mūzika ir smalks mākslas darbs, kas, tapat, kā šī filma, ir lieliska viela mierīgām, saprātīgām un cilvēcīgām pārdomām.
Ielikt Twitterī
Ielikt Deliciousī
Ielikt Diggī

