
Ridlija Skota režisētā un Džerija “Naudasmaisa” Brakhaimera producētā 2001.gada kara drāma “Melnais vanags notriekts” stāsta par katastrofāli neizdevušos vairāku ASV kareivju misiju Somālijā, kad kārtējie “pasaules glābēji” cenšas novākt kārtējo “ļauno” arābu vadoni un kārtējo reizi dabū pa dibenu (kā rezultātā 18 no šiem brašuļiem iet bojā, kad tiek notriekti pāris viņu visvarenie helikopteri) no vietējiem somāliešiem par to, ka atkal jaucas iekšā viņu zemītē un bāž degunu, kur nevajag.
Skatoties šo - pateicoties vājajiem argumentiem KĀPĒC tēlot pasaules policiju, iebrukt svešās valstīs un galināt tos, ko ienāk prātā - kaitinoši slikto filmu (kas nāca klajā drīz pēc daudz apraudātajiem 11.septembra notikumiem), kurā “nabaga” amerikāņu zēnus atkal šķaida, šauj un ķidā “briesmīgie un nežēlīgie” arābi, var uznākt vai nu smiekli, vai žāviņa, vai arī (visdrīzāk) maza ļauna vēlēšanās, kaut visi tik sekli domājošie amerikāņi piedzīvotu tādu galu, kādu piedzīvo šie padsmit ar izsmalcinātiem bruņojumiem bet trulām smadzenēm apveltītie amerikāņu “taisnīguma cīnītāji”.
Spriežot pēc šīs filmas mūzikas, pie sekli domājošajiem gan nevarētu pieskaitīt tās komponistu Hansu Cimmeru (tak jau tomēr vācietis), kurš regulāri komponē mūziku R.Skota filmām. Cimmers šai filmai ir sakomponējis vienu no visorģinālākajiem un mākslinieciski augstvērtīgākajiem skaņu celiņiem savā karjerā - vairākas nedēļas katru dienu stundām ilgi ne tikai komponēdams šo mūziku, bet arī kopā ar saviem nu jau bijušās studijas Media Ventures (kas tagad pārdēvēta par Remote Control) biedriem un dažādus instrumentus spēlējošiem mūziķiem nododamies ilgstošām radošām improvizācijām par paša radītām bezgalskaistām un debešķīgi melodiskām, austrumnieciskām un visādi citādi etniskām pasaules mūzikas stila tēmām. Un iznākums ir pārliecinošs stundu garš albums, kura aranžējumos var dzirdēt daudzus Tuvo Austrumu sitaminstrumentus, kas vietām kombinēti ar Cimmeram tipiskajiem, bet šoreiz jaunā kvalitātē dzirdamajiem daudzslāņainajiem, elektroniskajiem ritmiem (pašus ritmus un to neskaitāmos veidus vislabāk novērtēt var garajā trekā “Synchrotone”, kas ar savu nerimtību un īpatnējiem ritmu tembriem novīlēs jūsu smadzenes līdz baltkvēlei), kā arī īpašo vijolnieka Hjū Mārša spēlēto viduslaiku arābu stīgu instrumentu hurdi-gurdi, kas, pēc parādīšanās šīs filmas mūzikā, kļuva ļoti populārs un daudz izmanots filmu mūzikas lauciņā, tomēr nekad vēl pagaidām tam nav bijis atvēlēts tik garš un izteiksmīgs solo uz klusināta orķestra stīgu fona, kā šo albumu noslēdzošajā skaņarbā “Still (Reprise)”, kur tā skanējumā varam baudīt Cimmera galveno tēmu un Hjū Mārša improvizāciju par to. Šo tēmu albumā pirmo reizi dzirdam Āfrikāņu dziedāšanas superzvaigznes Bābas Māla izpildījumā pirmajā trekā “Hunger”, kur tā ātri pāraug arābiski agresīvākos ritmos, bet visā pilnībā izpaužas labākajā un emocionālākajā skaņdarbā “Still”, kur melnādaino dziedātāju arī pavada klusināti un skumju pilni orķestra akordi. Un protams, ka neiztikt arī bez vairākām, gan akustiskām (rezignētām un mierīgām, kā trekā “Mogadishu Blues”), gan elektriskajām (agresīvām un amerikāņu iebrukumu atainojošām, skaņdarbos “Chant”, Synchrotone”, “Tribal War”) ģitārām. Cimmera komponētā otrā tēma ir dzirdama trekā “Leave No Man Behind”, kas ir vienīgais amerikāņiem nedaudz simpatizējošais skaņdarbs un pat tas ir ieturēts drīzāk nožēlas pilnās un diezgan atturīgās noskaņās un tēmu izpilda nevis patriotiska trompete vai liels orķestris, kā tas parasti amerikāņu kara filmās ir paredzēts, bet gan, visai klusināti, īru tautas vijole, klavieru, čella un akustiskās ģitāras pavadījumā. Cimmers pats sevi sauc par lielu pacifistu un izteicās, ka ar mūziku šai filmai cenšas būt maksimāli objektīvs skatijumā uz šādām lietām, kas viņam arī ir izdevies, stilistiski, idejiski, tematiski un kompozicionāli sabalnsējot šo albumu nevainojami. Runājot par albuma struktūru, tomēr neiztikt arī bez kritikas, jo albuma producents Dž.Brakhaimers acīmredzot ļoti gribēja tajā redzēt arī vairākas dziesmas, kuras Cimmera mūzikas kopainai, protams, traucē. Visvairāk lec acīs patriotiskā un vokālajā ziņā vāji izpildītā dziesma “Minstrel Boy”, pēc kuras skaņdarbs “Still (Reprise)” izklausās kā glābiņš.
Nu ko lai vēl saka… Vajag saņemties un ielēkt Cimmera šai filmai radītajā skarbajā, “politnekorektajā” un apbrīnojami garīgajā, pārpasaulīgi brīvajā un skaniski plūstošajā mūzikas pasaulē, kas skaidrāk par jebkuru ziņu kanālu spēj pateikt, kas ir kas šai pasaulē. Un tā jau ir māksla.
Ielikt Twitterī
Ielikt Deliciousī
Ielikt Diggī


(vērtējumi: 9, vidējais: 4.89 no 5) Dod savu vērtējumu!