Da Vinci Code, The/Da Vinči kods

Da Vinci Code, The/Da Vinči kods 2006

20. maijs, 2006 Autors: vestardo (Vestards Šimkus)

(vērtējumi: 5, vidējais: 3.2 no 5) Dod savu vērtējumu!

Loading ...

Komponisti: hans zimmer

Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad klausīties ļoti nopietnu mūziku ir drusku dīvaini un vietām pat smieklīgi tā vienkāršā iemesla pēc, ka ir jāapzinās, ka tā ir sarakstīta vienkārši histēriski sliktai un labākajā gadījumā apsmejamai filmai, kas ir bāzēta uz vidusskolnieciski uzrakstīta (toties bezgalpopulāra, jo skandaloza) romāna un kas, pateicoties Holivudu pārņēmušajai “izredzētajai tautai”, līdz ar visādiem citādiem sviestiem, mēģina pasaulei iestāstīt, ka kriestieši nu gan ir ļaunie sliktie.

Filmai, kas jau saņēmusi pelnītu kritiku, muziku komponējis ir mūslaiku pieprasītākais un stilīgākais komponists Hanss Cimmers, kuram šāds tumšs pseido(anti)reliģisks trilleru žanrs nav svešs, kaut vai ja atceramies viņa klasicistisko, ārkārtīgi efektīgo un psiholoģiski smalko mūziku filmai “Hanibāls, vai arī mūziku filmai “Aplis”.

Ja aizmirstam, cik dumjai filmai šī mūzika ir rakstīta un vienkārši klausamies to kā vokāli simfonisku oratoriju koncertzālei, tad jāteic, ka Cimmera mūzika “Da Vinči Kodam” ir ieturēta visai “Hanibāliskās” un pat izteikti “Apliskās” noskaņās, tikai, atšķirībā no minētās filmas par cilvēkēšanu, “Kodā” nav iekodēta ne kripata no postmodernas ironijas - šeit viss ir daudz grandiozāks, majestātiskāks, drūmāks, nopietnāks un ārkārtīgi dramatisks un nomācošs (tumšākie un nomācošākie skaņdarbi ir “L´Espirit Des Gabriel”, “The Paschal Spirit” un albumā vienīgais ātrais un ausij griezīgais action mūzikas skaņdarbs “”Beneath Alrischa”) - nevienu gaišu mažora harmoniju te neatradīsiet, taču tas nenozīme, ka albumā nav melodiskas un gaišas (lai arī bezgala skumjas un rezignētas) mūzikas - tieši neskaitāmie melodiskie un patīkamām harmonijām bagātie un bieži vien meditatīvie momenti operiskai sievietes balsij, apjomīgam korim un čelliem, kas vislabāk izbaudāmi garajā un paradīziski skaistajā skaņdarbā “Poisoned Chalise”, kā arī daudzviet citur ik pa brīdim visā albumā, ir tā lielais trumpis. Sevišķi svaigi skanošs, oriģināls un interesants skaņdarbs ir arī filmā gan neskanošais bonus treks “Salvate Virgines”, kas ar savām sieviešu kora lejupšļūcošajām nopūtām ir vienkārši odziņa. Cimmers šoreiz nav īpaši aizrāvies ar daudzu spilgtu tēmu komponēšanu šai filmai, tomēr albumā ir viena skaista un tipiski Cimmeriska tēma, kas dzirdama skaņdarbos “Dies Mercurii I Martius” un “Rose of Arimathea”, ko albuma gaitā spēlē klavieres, šad tad arī viduslaiku vijole un dzied sievietes balss (kas laikam simbolizē Magdalēnu). Toties skaņdarbs “The Citrine Cross” pakāpeniski izaug līdz īstai atombumbai satrauktam korim un orķestrim, kurā Cimmers pielieto savu iecienīto kompozīcijas principu - paņemt vienu vienkāršu motīvu un atkārtot to nemitīgi, apaudzējot to ar aizvien biezāku un ātrāku faktūru un palielinot dinamku. Šāds pats princips, tikai mierīgāks un ne tik dinamisks, tiek lietots arī albuma filnālā “Chevaliers de Sangreal”, kuru kritiķi slavē kā vienu no šī gada labākajiem filmu mūzikas skaņdarbiem un pielīdzina Džona Debnija satriecošajam finālam “Resurrection” no mūzikas filmai “Kristus Ciešanas”, taču, ja gaidiet ko kvalitātes un enerģijas ziņā līdzīgu minētajam “Resurrection”, tad var sanākt mazliet vilties, jo, lai arī Cimmera finālam nav ne vainas, tas, tomēr, drīzāk, ir, pirmkārt, pārāk aizdomīgi līdzīgs citiem Cimmera šāda stila skaņdarbiem no filmām “Karalis Arturs” un “Šaurā sārtā līnija” un otrkārt, mazliet izklausās pēc visai vienveidīga dažu akordu atkārtojuma uz nabadzīgu sintezātorvijoļu fona, un koris, lai arī šur tur iedziedas, pēkšņi ir iemiksēts kaut kur tālu prom un nemaz vairs neskan tik majestāteski. Ieraksta skaņas kvalitāte šim albumam vietām ir problēma, jo, lai arī vokālie fragmenti, kas ierakstīti Londonā, pārsvarā skan labi un apjomīgi, tomēr orķestris ir pārāk mazs un, vietām, aizstāts vai vismaz dublēts ar sintezātora atveidotām orķestra skaņām, kas tādiem skaņdarbiem, kā “Beneath Alrischa” un “Chevaliers de Sangreal” liek vietām izklausīties kā mūzikai kādai mazbudžeta filmai. Kādēļ Cimmers pēdējo gadu laikā arvien biežāk aizstāj un dublē simfoniskā orķestra instrumentus ar lētām, tos pašus instrumentus attēlojošām sintezatora skaņām? Finanšu trūkums lielāka orķestra izīrēšanai tak nevarētu būt problēma, kur nu vēl filmai ar tādu budžetu…

Pašā albuma izskaņā skan viens no labākajiem albuma skaņdarbiem “Kyrie for Magdalene”, kuru gan ir sarakstījis nevis Cimmers, bet viņa, acīmredzot, ļoti talantīgais Remote Control studijas biedrs un māceklis Ričards Hārvijs un, jāatzīst, filmu mūzikā otru tik neatvairāmi skaistu skaņdarbu korim a capella un sievietes balsij būs grūti atrast - tādēļ vien ir šo albumu vērts iegādāties. Aizmirstiet par muļķīgo filmu, kurai šī mūzika ir radīta un vienkārši izbaudiet melodisku, skumju, reliģiskiem kora dziedājumiem bagātu, dramatisku un nenormāli skaistu Hansa Cimmera mūziku.

Ielikt Twitterī Ielikt Deliciousī Ielikt Diggī