
Komponists Hanss Cimmers, tā vietā, lai pēc savas satriecoši mākslinieciski un komerciāli veiksmīgās mūzikas pabeigšanas filmai “Gladiators” paņemtu pelnītu atvaļinājumu un par sapelnītajiem miljoniem uzstilotu, braukādamies kaut kur Dominikānas Republikā ar kādu smuko čikšu magnētu vārdā Aston Martin Vanquish, 2000.gada vasarā tomēr izvēlējās ļoti sasteigti ķerties uzreiz pie nākamās filmas skaņu celiņa veidošanas un šī filma bija “Neiespējamā Misija 2″.
Droši vien, ka viņš to nemaz tik ļoti nevēlējās, bet, tā kā filmas režisors bija Džons Vū, ar kuru Cimmers ir sadarbojies vairākkārt un, tā kā droši vien par mūziku šai filmai Cimmeram tika piesolīts neviens vien miljons, tad sapņainais atvaļinājums izpalika un palika vien ilgas pēc tā, ko arī varam šajā albumā dzirdēt - tas ir pilns ar dienvidnieciski relaksētām spāniski dejiskām un enerģiskām noskaņām, kas diemžēl pēkšņi un pat kaitinoši mijas ar pārlieku skaļām un neprasmīgi miksētām diemžēl paša Cimmera veidotajām roka versijām Lalo Šifrina jau par klasiku kļuvušajai “Mission: Impossible” tēmai, kas šajā gadījumā no konteksta lec ārā tikpat bīstami, cik bīstami šajā filmā Toms Krūzs lec ārā no helikoptera, taču ne tuvu tik veiksmīgi.
Filmas mūzikas lielākā problēma tomēr ir tas, ka, klausoties albumu var tiešām dzirdēt, ka Cimmers to ir komponējis lielā steigā, jo viss, kas šeit ir ticis rūpīgi pārdomāts un ar iedvesmu komponēts, ir vien trīs Cimmera tēmas - “Nyah” tēma, ko varētu saukt par “Mission: Accomplished” (abas izpilda izcilais spāņu ģitārists un Cimmera labā roka vairākos filmu skaņu celiņos - Eitors Pereira), kā arī tēma, ko dzirdam “Gladiatorā” atklātās vokālistes Lisas Džerardas izpildījumā skaņdarbā “Injection”. Un visas šīs trīs tēmas ir ko vērtas! Tās ir atmiņā paliekošas, zīmīgas, perfekti piemērotas filmai un ļoti spilgtas. It kā jau tiktāl būtu labi, bet, kā jau teicu, tas ir arī viss, kas šajā albumā ir interesants, jo pārējais muzikālais materiāls (atsevišķu ainu pavadošā mūzika un mūzika action epizodēm) ir nekāds - tajā nav ne harmonijas, ne melodijas, ne kādu interesantu aranžējumu, vien primitīvs vienmērīgi pulsējošs elektronisks ritms, kas paspēj ļoti ātri apnikt un klausoties šos albuma trekus (”Hijack”, “Big Techno”, “Chimera”, “The Bait”, “Mano a Mano”) drīz vien sāk sāpēt galva vai arī vienkārši uznāk lielā žāviņa, jo viens otrs no šiem trekiem vai nu nav nekāds īsais, vai arī vienkārši šķiet ļoti garš, lai arī patiesībā iet vien pāris minūtes. Šis ir arī viens no retajiem Cimmera skaņu celiņiem, kurā vispār nemaz nav izmantots orķestris. Skaņdarbā “Bare Island” var dzirdēt draudīgu un episku kori, bet tas diemžēl ir vien lēts pakaļdarinājums Karla Orfa klasiskajam vokāli simfoniskajam darbam “Carmina Burana”. Īpaši kaitina arī Lisas Džerardas atsevišķā iegaudošanās šādos garlaicīgos skaņdarbos, kas šķiet vienkārši izgriezta un pārcelta uz šo albumu no mūzikas “Gladiatoram”. Runājot par mūzikas pārcelšanu no vienas filmas uz otru, nevar nepieminēt arī dziesmu “Zap Mama Iko Iko”, kas Cimmeram laikam tik ļoti patīk, ka ir sastopama ne vienā vien filmā, kurai viņš ir komponējis mūziku, sākot jau no 1989.gada filmas “Rain Man”. Pie mums gan šī dziesma izklausās visai amizanti, jo, lai arī tā ir dziedāta kaut kādā nesaprotamā āfrikāņu valodā, tās tekstā var saklausīt vārdus “Suka suka mama…”.
Tomēr albumā ir arī daži ļoti baudāmi šedevri, kā “Seville”, “Nyah and Ethan” un “Injection”, kurus gribēsies klausīties atkal un atkal, sajūtoties kā ekskluzīvi ģērbtam, saulē iedegušam ar miljonus vērtu auto braukājošam spiegam, par kādu droši vien arī Cimmers pasapņoja kļūt, komponējot šo mūziku. Un tas viņam varbūt uz kādu laiku arī nenāktu par sliktu, lai uzkrātu spēkus un sakopotu domas mazliet iedvesmotākas action/suspense mūzikas komponēšanai.
Ielikt Twitterī
Ielikt Deliciousī
Ielikt Diggī


(vērtējumi: 2, vidējais: 4.5 no 5) Dod savu vērtējumu!