(vērtējumi: 2, vidējais: 3.5 no 5) Dod savu vērtējumu!

 Loading ...

Lielais minimālists Tomas Ņūmens šoreiz pievērsies nopietnākai tēmai - karam Irākā, ar ko izsauca nelielu neizpratni. Vai “Amerikāņu skaistuma” un “Zaļās jūdzes” mūzikas autors ir piemērots kara filmai? Izrādās, ka ir gan!

Tā kā filma, kas pati par sevi nav nekāds meistardarbs, bet patukša variācija par pret-kara tēmu, ir visai nenopietna un parāda, cik bezjēdzīga bija amerikāņu karaspēka atrašanās Irākā, tad Tomasa Ņūmena “kreisais” minimālisma piegājiens derēja īsti reizē. Brīnumainā kārtā daži skaņdarbi kaut kādā veidā tieši liek domāt par 90.-to sākumu. Joprojām brīnos - kādēļ?

Albuma treki dalās divās grupās - miegainie un knašie. Tie, kas knašie ir visai labi skaņdarbi ar savu ritmucīti un elektroģitāru, kas protams atkārtojas vairākas reizes novietas, bet tāpat labi. Miegainie ir lēnigi ejoši, bez jelkāda ritma. Kā kreisākais no tādiem ir “Zoomies”, kura laikā tā vien liekas, ka kādam tūlīt būs nelabi.. Beigu beigās sanāk tāds kā “skarbais čilauts”. Vienīgais gabals, kurā atklājas kāda melodija ir “Jarhead For Life”, pie tam liekas, ka vijoles tajā tāpat ir sintētiskas.

Kā jau vienmēr ir sastopami skaņdarbi ar tā saucamām “Tomasa Ņūmena harmonijām” - “Dickskinner” un “Unsick Most Ricky-Tick”, kas ir jau kļuvušas par “preču zīmi” un ļauj atminēt komponistu no pirmajām skaņām.

Filmas autentiskumam protams vēl pieliktas vairākas 90.-to dziesmas - McFerrin’a “Don’t Worry Be Happy” gan saundtrekā diez cik labi neskan, lai gan arī pārējās dziesmas nesader kopā ar Tomasa Ņūmena veikumu, ja neskaita Toma Vaita “Soldier’s Things”, kas ar savu samtaino balsi lieliski pabeidz albumu. Public Enemy “Fight the Power” skatos, jau tiek atzīts par 90.-to sākuma galveno hītu, jo bieži dzirdēts filmās, kas noris šajā laikā posmā.

Ielikt Twitterī  Ielikt Deliciousī  Ielikt Diggī 

Citi komponista/-u darbi

• Meet Joe Black/Iepazīstieties, Džo Bleks