(vērtējumi: 8, vidējais: 4.63 no 5) Dod savu vērtējumu!

 Loading ...

Ir visai sarūgtinoši vērot, kā Holivudā viens otrs kinoprojekts tiek rūpīgi izlolots un atkal un atkal pārdomāts vairākus gadus, bet, kad nu tas reiz ir pabeigts, rezultāts izrādās vien lēta plastmasas mantiņa smukā celofāna iepakojumā.

Tā 2005.gadā notika arī ar ilgi gaidīto filmu “Geišas atmiņas”, kuru vairākus gadus atpakaļ bija iecerējis uzņemt pats Stīvens Spīlbergs (kurš, paldies Dievam, tomēr tās vietā nolēma ķerties pie savas šībrīža izdevušākās filmas “Minhene” uzņemšanas), taču galu galā uzņēma slavenā mūzikla “Čikāga” režisors Robs Maršals. Vai pie filmas neveiksmes vainojamas ir japāņu geišas spēlējošās ķīniešu aktrises, režisora nespēja saprast, ka tik personiski vēsturiskā drāmā vajadzētu iekļaut krietni vairāk dabisku un skaudru emociju, nekā tradicionālā amerikāņu mūziklā, vai vēl kas cits - to lai katrs pats izspriež, bet viena lieta filmā ir patiešām izdevusies - tās orģinālmūzika.

Komponists Džons Viljamss bija sapņojis par mūzikas radīšanu šai filmai kopš bija izlasījis A.Goldena romānu ar tādu pašu nosaukumu vēl ilgi pirms ideja par šādas filmas uzņemšanu producentu galvās vispār bija radusies. Amerikānis Viljamss, acīmredzot, bija tik ļoti samīlējies tajās japāņu geišās (tāpat, kā mūsdienās Japānas bagātie vīrieši daudz labprātāk par geišām savā kompānijā redz rietumu blondīnes) ka pat nolēma pamest mūzikas komponēšanu Harija Potera filmām, lai tikai varētu pieredzēt, kā šajā filmā geišas danco pie viņa mūzikas, klāt pie tradicionālā simfoniskā orķestra un japāņu tautas instrumentiem (pārsvarā sitaminstrumentiem un šakuhači flautas) pieaicinādams pabūt geišu sabiedrībā arī divus savus labus draugus un izcilus solistus - vijolnieku Ickhaku Perlmanu (kurš ieskaņoja arī Viljamsa mūziku filmai “Šindlera saraksts”) un čellistu Jo Jo Ma (kurš ir ieskaņojis visus Viljamsa darbus čellam un viņa mūziku filmai “Septiņi gadi Tibetā”).

Rezultāts ir patiesi jauka un apburoša mūzika, kas gan nomierina (pateicoties japāņu tradicionālajiem instrumentiem un Viljamsa dažbrīd minimālistiskajām orķestra krāsām, piemēram skaņdarbā “Destiny’s Path”), gan arī izraisa gaiši skumjas pārdomas par dzīvi (šī noskaņa vispilgtāk izpaužas albuma pirmajā skaņdarbā “Sayuri’s Theme” un, vairāk vai mazāk teju vai visos citos albuma skaņdarbos), laika ritējumu un kara izraisīto laikmeta maiņu - pēdējais spilgti izpaužas klusajos, tumšajos un disonējošām harmonijām pilnajos japāņu kara bungu sitienos un simfoniskā orķestra stīgu instrumentu sāpīgajos akordos skaņdarbā “The Fire Scene and the Coming of War”, ar kuriem dramatiskā efektā savijas japāņu tradicionālie dziedājumi, savukārt laika ritējums brīnišķīgi attēlojas albuma noslēdzošajā skaņdarbā “Sayuri’s Theme and End Credits” kur uz minimalistiska orķestra pavadījuma fona izaug galvenā tēma, izvēršoties īsteni episkā un monumentālā noslēgumā. Un tieši galvenā tēma (vislabāk dzirdama pirmajā skaņdarbā “Sayuri’s Theme”) ir tā, kas visilgāk paliks jūsu galvās un neliks mieru jūsu ausīm vēl ilgi pēc albuma noklausīšanās vai filmas noskatīšanās - tā ir vienkārši neaizmirstama - folkiska, episka, ārkārtīgi melodiska un, kā jau vairums Viljamsa temu, arī bezgala lipīga. Solistu Perlmana un Jo Jo Ma sniegums ir lielisks - Perlmana vijole gaisīgi un pat ne pārsalkani (atšķirībā no viņa snieguma “Šindlera sarakstā”) izspēlē visu to skaisto un mīlošo, kas geišas dzīvē tiek filmā atainots, kamēr Jo Jo Ma sulīgais čella tonis neaizmirstami un trāpīgi ienes daudz skumju un episku noskaņu - pie labākajiem šāda tipa momentiem būtu jāpiemin skaņdarbs “Confluence”, kā arī klusināta un meditatīvāka šo noskaņu versija skaņdarbā “A Dream Discarded”.

Šis ir viens no labākajiem 2005.gada filmu mūzikas ierakstiem un, lai arī Viljamss šoreiz nav sakomponējis neko pārāk orķestrāli akadēmiski komplicētu (klausoties šo mūziku, grūti pat iedomāties, ka to radījis tas pats komponists, kas prot tik kolosāli pieskandināt kinoteātrus ar savām simfoniskajām orģijām Zvaigžņu karu un Harija Potera filmām) nedz arī ko īpaši orģinālu vispārējā filmu mūzikas kontekstā, tas tomēr ir ārkārtīgi pārliecinošs, sāpīgi skaists, vietām relaksējošs un vietām dramatiski spēcīgs darbs, kuru visumā ir ļoti viegli klausīties un gribas baudīt atkal un atkal. Iesaku CD atskaņotājā uzlikt “repeat all” funkciju, kad pirmo reizi albumu klausīsieties no gala līdz galam, lai pēc pēdējā treka nav jāsniedzas pec pults, lai vēlreiz spiestu “play”.

Ielikt Twitterī  Ielikt Deliciousī  Ielikt Diggī 

Citi komponista/-u darbi

• War of the Worlds/Pasauļu karš
• Home Alone/Viens pats mājās