(vērtējumi: 6, vidējais: 4 no 5) Dod savu vērtējumu!

 Loading ...

Lai gan Stīvens Spīlbergs nesen teicās nācis pie prāta un sācis taisīt kino, kas skatītājam liek domāt līdzi, ne tikai grauzt popkornu te ātrāk, te lēnāk (to pierādīdams ar savu jaunāko filmu “Minhene”), tomēr vēl pavisam nesen mēs no viņa puses tikām “aplaimoti” ar kārtējo kosmiski monstrālo šausmu grāvēju “Pasauļu karš”, kas stāsta par kārtējo citplanētiešu uzbrukumu Zemei.

Es nemaz nebrīnītos, ja tad, kad šāds uzbrukums patiešām notiktu, liela daļa regulāro kinoskatītāju nemaz nebūtu diezko pārsteigti, šokēti vai pārbiedēti un pieņemtu, ka tas ir normāli, jo šis temats ir kinovēsturē jau tik daudz atrādīts, ka šaubos, vai kāds ar īpašu pārsteigumu un šokpilnu sašutumu ko tādu realitātē vairs uztvertu. Tādējādi vienīgais pārsteigums (vismaz man), kas ar šo filmu varētu tikt saistīts, ir šībrīža izcilākā pasaules komponista Džona Viljamsa komponētā un diriģētā mūzika tai.

Pašā faktā, ka Viljamss ir sakomponējis kārtējai Spīlberga filmai mūziku, gan nav nekā pārsteidzoša (Viljamss ir komponējis mūziku 99 procentiem Spīlberga filmu), taču, neko TĀDU jūs vēl nebūsiet dzirdējuši. Viljamss vienmēr ir bijis slavens ar saldu un viegli dungojamu tēmiņu izfunktierēšanu Spīlberga filmām, neskatoties uz to, vai kas tāds atbilst filmas būtībai un noskaņai, vai nē (neatbilstošākie piemēri - “Šindlera saraksts” un “Mākslīgais intelekts”). Viljamsam nav raksturīgs skarbs, reālistiski dramatisks un skaudrs skatījums uz notiekošo šāda rakstura filmās (lai arī tās to pieprasa), bet viņa “Pasauļu kara” mūzikā jūs atradīsiet tieši to! Viss stundu garais albums ir pilns ar gandrīz vai nemitīgi trakojošu, atonālu, disonējošu un ritmiski spraigu simfoniskā orķestra mūziku, ko ik pa laikam nomaina lēni, smeldzīgi, dramatiski un īsti sāpīgi (bet, ne salkani) momenti stīgām (”Reaching the Country”, “Ray and Rachel”), kurām dažkārt pievienojas klusi un savā harmoniski īpatnējā nokrāsā gluži maģiski klavieru solo mirkļi (”The Separation of the Familiy”, “The Reunion”). Albumu ievada teju citplanētīgas zvanu skaņas, kuras pavada aktiera Morgana Frīmena ievadvārdi no filmas. Parasti šādi runātu tekstu iestarpinājumi filmu mūzikas albumos tikai traucē klausīties mūziku, bet šis ir tas retais gadījums, kad tas piešķir vēl papildus efektu un rada noskaņu, kādu aizmirst nav iespējams. Mūzika šajā albumā ik uz soļa mainās, ved no viena posma uz otru un to ir ārkārtīgi interesanti klausīties, jo aiz katra stūra parādās kas jauns – te tu slēpies no briesmoņa, te viņš tev negaidīti izlec priekšā, te tu no viņa bēdz (vairāk vai mazāk veiksmīgi), te ieraugi visus briesmoņu nedarbus, ko viņi pasaulē sastrādājuši, te atkal skumsti pēc zaudētajiem tuviniekiem un tā tālāk. Izklausās primitīvi, bet Viljamsa ģēnijs slēpjas tur, ka viņš tik primitīvu šausmu filmu sižetu spēj ietērp aizraujošā, orģinālā un kvalitatīvā simfoniskajā mūzikā, ko dzirdam šinī albumā. Ne tikai pašas kompozīcijas, bet arī Viljamsa orķestrācijas ir smalkas, efektīgas un līdz vissīkākajai notiņai nostrādātas perfekti - arī neviens šausmu skaņu efekts nav producēts ar elektronikas palīdzību - pat visnoslēpumainākos un biedējošākos “it-kā-fona-trokšņus” izpilda dzīvs un “parasts” simfoniskais orķestris. Jāuzteic arī Holivudas studiju orķestra tikpat nostrādātais, muzikāli pārliecinošais un tehniskās nevainības ziņā gluži reaktīvais izpildījums, jo nospēlēt ko tik komplicētu nu galīgi nav viegls darbiņš.

Protams, šī mūzika nav nekāds saldi gardais vaniļas saldējums, taču tā skan svaigi, aizraujoši un patiesi biedējoši šī vārda vislabākajā nozīmē un tās kvalitāte ir neapstrīdama, tāpēc noteikti to rekomendēju, ja meklējat ko interesantu un nedzirdētu. Īpaši iesaku mūsdienu akadēmiskās mūzikas klausītājiem un filmu mūzikas kolekcionāriem.

Ielikt Twitterī  Ielikt Deliciousī  Ielikt Diggī 

Citi komponista/-u darbi

• Memoirs of a Geisha/Geišas atmiņas
• Home Alone/Viens pats mājās