(vērtējumi: 2, vidējais: 4 no 5) Dod savu vērtējumu!

 Loading ...

Maikls Manns (Michael Mann) radījis ne pārāk aizraujošu, bet idejiski neparastu filmu. Sabiedrības ienaidnieki (Public enemies(2009)) ir drīzāk tipāžu filma, kaut arī tās centrā ir stāsts par lielās depresijas laika amerikāņu varoņnoziedzieku Džonu Dilindžeru, kura ādā šoreiz iejuties Džonijs Deps (Johnny Depp). Viņam pretī stājas policists ar vienlīdz lielu krampi, tāpēc rodas zināma līdzība starp šiem tēliem. Turklāt grūti nodalīt, kurš labs, kurš slikts, lai gan vienam pēc būtības būtu jābūt labajam, bet otram tāpat sliktajam.

Filmas vienīgā patiesi veiksmīgā skaņa ir šaušanas troksnis, kas piederas šai filmai kā cimds piederas rokai un zeķe kājai. Mūzika ir, manuprāt, kaut kādā ziņā pat neatbilstoša režijas paņēmienam un palēninājumam kā efektam. Džezīgie ritmi ir pārāk izklaidējoši viegli, tam, ko, liekas, filmas tēli vai varoņi pārdzīvo. Turklāt jau divi sākuma skaņu celiņa skaņdarbi pasaka it kā priekšā iespējamo fināles scenāriju - pirmā Otisa Teilora (Otis Taylor) izpildītā enerģiski nostaļģiskā dziesma Ten Million Slaves tiek atskaņota brīdī, kad trāpīgais šāvējs izmeklētājs Melvins Purvis Kristiana Beila (Christian Bale) izskatā nogalina kādu grēkāzi. Bet tūlīt pēc tam Džons Dilindžers pārvietojas pa pilsētu un vientuļo lauku ainavu, skumji nostalģiskā Eliota Goldentāla skaņdarba Drive to Bohemia pavadīts.

Mīlestība pret daiļo Billiju Merionas Kotijāras (Marion Cotillard) izskatā ir laikam vienīgais patiešām labais darbs Džona Dilindžera dzīvē, tāpēc muzikālu to pavada vieglie džeza un blūza ritmi, no kuriem patīkami nomierinošs un kā pretstats dilindžeriskajai ieroču cīņai, ko var vērot uz ekrāniem, ir Billijas Holidejas (Billie Holiday) dziedātā dziesma Am I Blue? un Diāna Krallas (Diana Krall) filmā simbolisko nozīmi ieguvusī Bye, Bye, Blackbird kā visas Dilindžera mīlestības kvintesences izteicēja.

Vienādotie noziedznieku un to apkarotāju bari liek domāt, kas īsti ir tie sabiedrības ienaidnieki, tomēr režisors tā arī to nepasaka. Atliek vien noslieties par labu likumam vai pārliecībai. Bet to nav viegli izdarīt, jo vizuāli līdzīgie tēli liek brīžiem aizdomāties, kurš ir kurā pusē. Nogalināto daudzums arī nepalīdz, jo vienlīdz liela kaudze ir gan vienā, gan otrā pusē. Tāda vizuāla līdzināšana arī mūzikas atlasē ir ieviesusi kaut ko līdzīgu un daļēji garlaicīgu. Iespējams, ka nevajadzēja atdarināt un pieskaņot filmā tēlotajam laikam arī mūziku. Man pat liekas, ka šeit lieliski savu lomu spēlētu hiphopa, R&B vai pavieglas roka skaņas. Netipiska bildes un skaņas savienošana būtu veiksmīgs atrisinājums (līdzīgi kā Sofijas Kopolas (Sophia Copola) filmā Marija Antuanete (Marie Antuantte)).

Filma patiešām aizraujoša un interesanta paliek tikai brīdī, kad Dilindžers, pieņemot, apzinoties un pat iespējams sevī mākslīgi uzturot apziņu, ka ir varonis, no kura baidās lielākā daļa viņa ķērāju, iedrošinās ieiet Čikāgas policijas iecirknī, kur izveidota speciāla nodaļa Džona Dilindžera noķeršanai. Šī aina ir kā iespējama kulminācija džentelmeņa-zagļa varonības un kulta būtībai, jo viņa bildes ir pie visām sienām, bet policisti vienalga viņu neatpazīst, tāpēc viņš visā pašapzinīgumā var izstaigāt noziedzības izskaušanas mitekli, ko ir radījusi viņa paša darbība. Turklāt rodas arī sajūta, ka šeit nu Dilindžers patiešām apzinās, ka viņa esmei ir pienācis gals, jo nedomāju, ka ticis radīts tāds muļķis, lai visos tajos papīros un shēmās nesazīmētu, ka viņu gatavojas noķert tieši kino apmeklēšanas laikā. Muzikāli šo ainu pavada reliģiskā baptistu dziesma Guide me o thou great Jehova, kas sākumā gan izklausās pēc kaut kāda indiāņu dziedājuma. Tomēr arī baptistu dziesma ir rituāla dziesma, jo Dieva lūgšana ir rituāla padarīšana, tāpēc šāda veida skaņdarbs vienlīdz uzsver Dilindžera personības spēku un iezīmē šīs personības apokalipsi.

Nogalināšanas ainā, kas visai simboliski izspēlē šekspīriski hamletisko teātra teātrī principu (šoreiz tikai pārnesot to uz kino), Dilindžers skatās filmu, kurā redz savas dzīves atspulgu, tur pat varoņi tērpti tāpat kā ārā gaidošais policistu bars. Dilindžera nāve ir pārsteigums (nedomāju, ka viņam pašam), jo tā ir epopejas gals, un policisti patiešām izskatās pārsteigti, ka tik viegli ir izdevies novākt šo „briesmīgo” noziedznieku. Episkais gabals Jd dies uzsver mirkļa traģiku, jo pēc idejas ir aizgājis bojā amerikāņu tautas varonis (noziedznieku un zagļu pēctečiem laikam citus varoņus nemaz nevajag). Skaņdarbs ir emocionāli iespaidīgs un varētu pat teikt iedarbīgs - žēlums pārņem pat rūdītākos noziedznieka pēddziņus, kurus drīzāk gribas saukt par dzinējsuņiem, jo viņi spiesti izpildīt augstāku varas orgānu pavēles, lai gan, liekas, ka paši būtu ar mieru pievienoties Dilindžeram viņa noziedzīgajās gaitās.

Fināldziesma skaņu celiņā ir blūziņš no Aklā Villija Džonsona (Blind Willie Johnson) - Dark was the Night, Cold was the Ground. Ļoti labs noslēgums filmai ar zināmu idejisku pamatu, tomēr filmas finālā skan jau minētā Drive to Bohemia, kas filmas noslēgumu padara vairāk episku, it kā būtu beidzies kārtējais ceļojums apkārt pasaulei un iegūtas labas atziņas. Simboliski tā arī noticis Dilindžera gadījumā, bet blūziņš būtu derējis labāk arī filmas endtaitlam.

Treklistings

01. Otis Taylor - Ten Million Slaves (04:07)
02. The Bruce Fowler Big Band - Chicago Shake (03:08)
03. Drive to Bohemia (01:10)
04. Billie Holiday ft. Teddy Wilson & His Orchestra - Love Me or Leave Me (03:20)
05. Billie’s Arrest (02:19)
06. Billie Holiday & Her Orchestra - Am I Blue? (02:50)
07. Love in the Dunes (01:48)
08. Diana Krall - Bye Bye Blackbird (03:44)
09. Phone Call to Billie (01:42)
10. Otis Taylor - Nasty Letter (05:04)
11. Plane to Chicago (03:22)
12. Indian Bottom Association, Old Regular Baptists & Elliot Goldenthal - O Guide Me Thou Great Jehova (01:35)
13. Gold Coast Restaurant (02:04)
14. Billie Holiday & Her Orchestra - The Man I Love (03:05)
15. JD Dies
16. Blind Willie Johnson - Dark Was the Night, Cold Was the Ground (3:19)

Ielikt Twitterī  Ielikt Deliciousī  Ielikt Diggī 

Citi komponista/-u darbi

• Time To Kill/Laiks nogalināt