(vērtējumi: 4, vidējais: 5 no 5) Dod savu vērtējumu!

 Loading ...

Spirited away (2001) droši vien ir izcilākā pilnmetrāžas multfilma ne tikai Japānā, bet visā pasaulē. Tās veidotāji - animācijas filmu studija Studio Ghibli - radījuši virkni lielisku multfilmu, kas spēj aizraut ne tikai bērnus, bet arī pieaugušos. Multfilmām ir plašs idejiskais pamats, bet tās nav didaktiskas, bet ļoti labsirdīgas. Tādas, kādām multfilmām pēc būtības vajadzētu būt, ja tās nav radītas speciāli pieaugušo auditorijai.

Spirited away atšķiras no citām studijas filmām ar pievēršanos Japānas elkdievību un politeiskajai kultūrai, proti, notiek atgriešanās pie tradīciju un senās kultūras izpētes. Meitene vārdā Čikiro un viņas vecāki no pilsētas atgriežas/pārceļas laukos, kas ir tradīciju saglabātājvide, senās kultūras sublimētāja. Ģimene nokļūst mistiskā vietā, kur, šķērsojot upi, kas no senseniem laikiem simbolizē pāreju htoniskajā pasaulē, vecāki pārvēršas par cūkām, jo ir pilsētas produkti - nespējīgi apvaldīt savu mantkārību un rijību. Toties Čikiro ir jaunas paaudzes pārstāve, kas būs spējīga harmonizēt un līdzsvarot cilvēka ikdienā senās tradīcijas un moderno lielpilsētas dzīves ritmu. Meitenei vecāki ir jāizglābj, ko viņa arī dara. Bērnība šeit spēlē simbolisku nozīmi, jo arī tas ir veids, kā atgriezties pirmatnējā kultūras stāvoklī, pirmatnējā pasaules izpratnes līmenī. Turklāt būtiski, ka stāsts nav tikai par drosmi un spēku, bet arī par mīlestību, kas bērnības fonu vēl vairāk vērš simboliskā laiktelpā.

Ja multfilmās Nausika no Vēja ielejas (Nausicaa of the Valley of the Wind/ Kaze no tani no Naushika, 1984) un Princese Mononoke (Princess Mononoke/Mononoke Hime, 1997) aktuāls jautājums bija dabas aizsardzība, urbanizācija, tehnoloģiskā modernizācija un tās ietekme uz savvaļas dabu, tad ar Spirited away, līdzīgi kā ar multfilmām Mans kaimiņš Totoro (My Neighbor Totoro/Tonari no Totoro, 1988), Haula kustīgā pils (Howl’s Moving Castle/Hauru no ugoku shiro, 2004) un Pasakas no Zemesjūras (Tales from Earthsea/Gedo Senki, 2006), notiek pārvirze uz cilvēka jūtām un „sadarbību” ar apkārt dabā esošajiem gariem, dieviem un dieviņiem.

Spirited away 2002. gadā saņēma Oskaru nominācijā Labākā pilnmetrāžas multfilma, un tā ir vienīgā anime multfilma, kas vispār ir saņēmusi Oskaru. Tāpēc un varbūt arī ne tāpēc multfilma ir tā vērta, lai to noskatītos.

Multfilmas skaņu celiņš ir visai plašs un patiešām izcils. Salīdzinājumam var teikt, ka tajā ieskanas kaut kas no Geišas atmiņu (Memoirs of a geisha, 2005) skaņu celiņa, bet tikai asociāciju līmenī. Arī šeit radīts atsevišķs episks stāsts mūzikā kā noskaņu un darbības variācijas. Mūzikas komponists ir Džo Hisaiši (Joe Hisaishi), kas jau ilglaicīgi sadarbojas ar Studio Ghibli, radot skaņu celiņus lielākajai daļai no manis minētajām un arī neminētajām filmām. Viņa radītajai mūzikai piemīt reizē gan vieglums, gan tāda kā nolemtība, nostalģija vai skumjas. Grūti pat pateikt, kas rada to īpašo noskaņu, kas skaņdarbus padara kā vienu veselu virkni nebeidzamu sajūtu. Klaviertaustiņu vieglums, kam pretstatā orķestris ar stīgām un pūšamajiem instrumentiem, ir kā tauriņa lidojums pretstatā spējcīgai vēja brāzmai. Šādas sajūtas īpaši izraisa skaņdarbi Reprise un Return, kas skan multfilmas pašās beigās.

Anime multfilmu īpatnība ir tā, ka, zīmējot cilvēkus, mākslinieki izvairās no japāniskiem sejas vaibstiem, padarot savus tēlus eiropeiskākus (vai varbūt amerikāniskākus). Arī šajā multfilmā izmantots tas pats paņēmiens. Un to ir pārņēmis arī komponists. Tā ir mūzika gandrīz bez japāniskā gara, bez kaut kāda tradicionālā, tautiskā, kas jūtams, piemēram, Geišas atmiņās. Īpaši atmiņā paliek viens skaņdarbs, kur Džo Hasaiši izmantojis tradicionālu skaņu - Day of the river II. Miksējot tradicionāli japānisko skaņu ar orķestra skanējumu, nākas secināt, ka tradicionālais spēj sadzīvot ar moderno, kā to visai pasaulei brīnišķīgi demonstrē Uzlecošās Saules Zeme ne tikai multfilmā, bet arī reālajā dzīvē.

Manuprāt, brīnišķīgākais skaņdarbs no skaņu celiņa ir Kaonashi (No face). Šim skaņdarbam piemīt mistiski neizskaidrojamā un aizkustinošā iedarbība, kāda ir visai multfilmai kopumā. Pamestības sajūta, kādu piedzīvo Čikiro, dodoties ārpus garu pilsētas, caurstrāvo šo skaņdarbu.

Vienīgā dziesma ar vārdiem ir filmas beigu dziesma Always with me. Tā ir viegli gaisīga un skaista dziesma, bez tam nav jānožēlo tas, ka tā tiek dziedāta japāņu valodā. Anglisko versiju šai dziesmai ar nosaukumu Any time iedziedājusi jaunzēlandiešu soprāns Hailija Vestenra (Hayley Westerna), kas jau izdevusi divus albumus, popularizējot angliski runājošajiem japāņu mūziku. Dziesma atrodama otrajā albumā, kas izdots 2009. gadā.

Treklistings

01. One Summer’s Day… (03:09)
02. A Road to Somewhere (02:07)
03. The Empty Restaurant (03:15)
04. Nighttime Coming (02:00)
05. The Dragon Boy (02:12)
06. Sootballs (02:33)
07. Procession of the Gods (03:00)
08. Yubaba (03:30)
09. Bathhouse Morning (02:02)
10. Day of the River… (03:13)
11. It’s Hard Work ! (02:26)
12. The Stink God (04:01)
13. Sen’s Courage (02:45)
14. The Bottomless Pit (01:18)
15. Kaonashi (Faceless) (03:47)
16. The Sixth Station (03:38)
17. Yubaba’s Panic (01:38)
18. The House at Swamp Bottom (01:29)
19. Reprise… (04:53)
20. The Return (03:20)
21. Always With Me (03:35)

Ielikt Twitterī  Ielikt Deliciousī  Ielikt Diggī 

Citi komponista/-u darbi

• Nav līdzīgu