
Lai arī līdz šim dažuprāt stilīgi izpūrušais un par savu ārieni ne pārāk rūpējošais Jaunzēlandes režisors Pīters Džeksons pēdējā laikā acīmredzami nomainījis savu imidžu, pamatīgi nomesdams svaru un pat sasukājot matus, tomēr pēc triloģijas “Gredzenu pavēlnieks” pabeigšanas viņš nav vis nomainījis kino žanru, kam pievērsties, bet gan turpina tādā pašā garā (+/-3 stundu garumā, izmantojot visus apdullinošākos trokšņus un grandiozākos specefektus, kādus vien mūsdienu čaklie datortehniķi spēj izpīpēt) stāstīt arī jauko bērnu grāmatu sižetu par skaistuli un briesmoni filmā Karalis Kongs, kas ir rimeiks veselām divām filmām - gan 1933.gada, gan 1976.gada kinodarbiem ar tādu pašu nosaukumu.
Viss jau būtu skaisti, tikai misteram Džeksonam vajadzētu saprast, ka regulārie kino skatītāji tādas un līdzīgas filmas ir jau atskatījušies. Šāda tipa “kinoproduktos” teju vai vienīgais orģinalitātes, mākslinieciskās kvalitātes un emocionālā līdzpārdzīvojuma grauds ik pa retam mēdz būt mūzikālais pavadījums, kurš tad arī paglābj šādu filmu no pilnīgas nolemtības trulu popkorna šmakstināšanu pavadošai lomai.
Jāatzīst, piederu pie tās minoritātes, kas no sirds nopriecājās, uzzinot, ka mūziku šai Džeksona filmai beigu beigās tomēr komponējis nevis Hovards Šors (Howard Shore) (autors Džeksona uzņemtajai “Gredzenu pavēlnieka” triloģijai un arī sākotnēji iecerētais King Kong komponists, kurš pēdējā brīdī tika atcelts no darba pie šīs filmas, jo Džeksons pelnīti uzskatīja viņa mūzikālo stilu par tai nepiemērotu un to arī var saprast, jo jau “Gredzenu pavēlnieka ” trešajā filmā daudziem, ieskaitot mani, drusciņ uzkrita uz nerviem Šora krietni nepietiekošais orķestra izmantojums un sevi nemitīgi atkārtotojošais un garlaikojošais viduslaiku vijoļu un timpānu pavadījums filmai), bet gan talantīgais profesionālis visdažādākajos žanros no trillera līdz komēdijai - Džeimss Ņūtons Hovards, kuram gan līdz šim vēl nebija dota iespēja pilnībā aizmirst par elektroniskajiem mūzikas efektiem, savākt 100-cilvēku orķestri un 200-cilvēku kori un izvērsties tik liela mēroga episkā filmā, kā šī. Un to viņš ir paveicis satriecoši labi! 70 minūšu garajā albumā var dzirdēt patiesi grandiozu, bieži plašā faktūrā skanošu, kontrastiem un emocionālām galējībām (šur tur ieskanas pat pa kādam romantisku komēdiju stila mūzikas mirklim) bagātu simfonisko mūziku, kas ir rūpīgi caurkomponēta, pārdomāta un trāpīga.
Tā kā Hovards ir ilgus gadus profesionāli studējis akadēmisko klavierspēli, tad bieži vien viņa darbos ir skaistas (pārsvarā melanholiskas) un fakturāli skanīgas un efektīgas klavieru partijas, un vienu no šādiem patiesi skaistiem un melanholiski mierpilniem klavieru solo momentiem var izbaudīt arī šī albuma skaņdarbā “A Fateful Meeting”. Noslīpēts ir arī paša Hovarda skaņdarbu izkārtojums albumā, kā rezultātā pēdējie septiņi skaņdarbi (”Central Park”, “The Empire State Building” un “Beauty Killed the Beast” daļas I - V) veido vienotu simfonisku svītu, kas reizē arī atspoguļo spilgtākos filmas muzikālos elementus ar klusu, liriski melodisku sākumu, elēģisku un smeldzīgu kāpinājumu, tam sekojošu ātru, disonējošu un elpu aizraujošu action mūziku, kurā visā pilnībā izpaužas orķestris un koris, ārkārtīgi dramatisku kulmināciju un īstu katarsi melodiskā un harmoniskā nobeigumā, kas gan ir kluss, sāpīgs un skumjš - šīs izjūtas tiek pastiprinātas ar klusu melodiju zēna soprāna solo balsij un tam sekojošu mierīgu un plūstošu kodu stīgu instrumentiem.
Iesaku šo albumu pirmām kārtām jau tiem, kas filmu mūziku klausās bieži, kā arī klasiski akadēmiskās mūzikas klausītājiem, kuri šeit varēs atrast augstas kvalitātes mūsdienu mūziku. Visiem pārējiem rekomendēju vismaz noklausīties to un atklāt, cik gan fantāziju raisoša un pārdzīvojumiem bagāta un aizraujoša šāda mūzika spēj būt.
Ielikt Twitterī
Ielikt Deliciousī
Ielikt Diggī



(vērtējumi: 2, vidējais: 3.5 no 5) Dod savu vērtējumu!