
Kino, mūzikā un citās mākslās mēdz būt t.s. tīrradņi (orģināli, kultūras fenomeni) un ne visai tīri pakaļdarinājumi. Tie otrie mums uzglūn ik uz soļa un rodas vēl un vēl, bet tie pirmie… reti gadās tādiem uzskriet virsū.
Režisora Ridlija Skota filma “Gladiators” bija šāds tīrradnis un to novērtēja liela daļa skatīju un pat mūžam neizprotami (vai pavisam greizi) domājošā Oskaru žūrija. Filmā ir viss, kas nepieciešams, lai to varētu saukt par perfektu - nekļūdīga aktieru izvēle un neaizmirstams un neuzspēlēts viņu sniegums, scenārijs ar tajā iekodētu jēgu un bez banalitātēm, satriecoši specefekti, elpu aizraujošs temporitms un - varbūt pat pāri tam visam - vienkārši ģeniāla mūzika, ko sakomponējis Hanss Cimmers, ņemot talkā unikālās balss īpašnieces vokālistes Lisas Džerardas (kas arī komponējusi mūziku), armēņu flautas duduka spēles virtuoza Dživana Gasparjana un ģitārista Eitora Pereiras talantus, līdz ar to arī radot vienu no visu laiku ne tikai komerciāli, bet arī mākslinieciski veiksmīgākajiem filmu mūzikas albumiem.
Kas tad īsti ir tik pārliecinoši kolosāls šajā mūzikā? Pirmkārt jau tās fascinējošā orģinalitāte, jo, lai arī šobrīd katra trešā Holivudas grāvēja skaņu celiņā var dzirdēt duduku un austrumnieciskus vokālus (pat nemaz neraugoties uz to, vai tas atbilst filmā notiekošajam), 2000.gadā tas bija kaut kas principiāli jauns un nebijis - Cimmera iztēles iedvesmots. Otrkārt - runājot par komponista iztēli - nevar nepieminēt arī albuma tolaik gluži novatorisko struktūru: klausoties visu albumu no gala līdz galam, rodas ne tikai vispārējas atmiņas par filmu, bet arī vienota skaņdarba iespaids. Stundu garais albums izklausās kā viena grandioza simfonija, kas formas ziņā ir teju līdz mikroskopiskai precizitātei pārdomāta un sabalansēta tā, lai klausītājam būtu maksimāli baudāmi to visu klausīties - kā šīs simfonijas pirmā daļa izklausās pirmie četri albuma treki (”Progeny”, “Wheat”, “Battle” un “Earth”) ar senatnīgi atmosfērisku sākumu, no kura pēcāk iznirst Džerardas balss, kas pārāug episkā re minora tēmā orķestrim un 10 minūšu garā apbrīnojami komplicēti, kreatīvi un sakārtoti komponētā ātrā un disonējošā action mūzikā orķestrim, kuru papildina elektroniski samplētas orķestra skaņas, piešķirot šai epizodei lielāku skarbumu. Tad tas viss nomierinās un atkal iznirst Džrerardas balss, kopā ar stīgu orķestri dziedot pirms 10 minūtēm skanējušās drūmās re minora tēmas gaišu un mierpilnu do mažora variantu, kam seko mierīgais un apburošais skaņdarbs “Earth”, kur pirmo reizi čella izpildījumā izskan otra galvenā (un vispopulārākā) tēma. Nākamie pieci treki veido tādu kā otro daļu, kas sākas ar “Sorrow” - skumju Džerardas dziedājumu (kam klubu mūzikas frīks Pols Oakenfolds vēlāk uztaisīja dancojamu remiksu - vai, ku rēcīgi), kam seko plūstošs duduka un ģitāras duets (”To Zucchabar”), ko dunot perkondraudīgiem timpāniem, nomaina stīgu orķestris neoklasicistiskā un līdz sāpēm aizkustinošā un dramatiskā skaņdarbā “Patricide”, pēc kura tieši vietā nāk sastindzis gandrīz-vai-klusums (”Emperor is Dead”), kas pāraug ritmiski progresējošā un austrumnieciski monotoni kaujinieciskā kāpinājumā, kas savukārt aizved pie vāgneriski pompoza senās Romas atainojuma grandiozam orķestrim un korim (”Might of Rome”). Trešā daļa (nākamie pieci treki - “Strength and Honor”, “Reunion”, “Slaves to Rome”, “Barbarian Horde” un “Am I Not Merciful?”), izmantojot un meistarīgi variējot albumā iepriekš dzirdētās tematiski muzikālās idejas, veido vienotu kāpinājumu, kas sasniedz augstāko konfliktējošo pakāpi skaņdarbā “Barbarian Horde” - būtībā reprīzē skaņdarbam “Battle”, bet ar vēl paplašinātāku orķestra faktūras grandiozo skanējumu (uzgriežat šo treku uz pilnu skaļumu un nebrīnieties, ja jūsu istabai sāks plīst stikli logos!). Šis konflikts atrisinās ar albuma sākumā dzirdēto episko re minora tēmu, šoreiz pilnam (un apjomīgi skaļam) orķestrim un šeit nu var pilnībā izbaudīt to, kā izklausās 120 cilvēku orķestris, kura sastāvā ietilpst arī ne vairāk ne mazāk, kā 12 (!) mežragi un 10 (!) tromboni. Pēc visa šī iespaidīgā trokšņa sākas, manuprāt, labākais un dramatiskākais skaņdarbs Cimmera karjerā - “Am I Not Merciful?”, kas ir lēns, bezcerīgu skumju un sāpju pilns kāpinājums lielam stīgu orķestrim, uzbūvēts uz nemainīgām 8 basa notīm, kurām kulminācijā (kas ir reizē arī visā albuma un visas filmas dramatiskā kulminācija) pievienojas nemainīgi timpānu belzieni, kas burtiski iesviež klausītāju galvenā varoņa Maksimusa ādā, liekot līdzi just viņa sāpēm un ciešanām - vienkārši sašķaidoši satriecošs skaņdarbs! Skaņdarba noslēgumā visam dramatiskajam punktu pieliek grandiozs koris, orķestra un zvanu pavadībā. Šīs fenomenālās simfonijas pēdējā daļa sastāv no pēdējiem trīs skaņdarbiem (”Elysium”, “Honor Him”, “Now We Are Free”), kas ataino Maksimusa pēcnāves pasauli - tā ir gaiša, mierīga un labsajūtas pilna world mūzika, kur klausītājus ar savu ne-no-šīs-pasaules balsi pilnībā apbur un pārņem Lisa Džerarda, izpildot skaisto un mierpilno Cimmera tēmu, kas pirmo reizi izskanēja skaņdarbā “Earth”. Mierīgs un laimes pilns noslēgums.
Cimmera/Džerardas “Gladiatora” mūzikas vērtība ir tās oriģinalitāte, tematiskā attīstība un komponistu spēja tik daudzos un dažādos albumā pārstāvētos muzikālos stilus (no neoklasicisma un mūsdienīgām orķestra krāsām, līdz pat elektroniskai etno mūzikai) organiski sapludināt vienā veselumā, kur katrs skaņdarbs ir īsta pērle, pilns krāsu un emociju. Rekomendēju šo albumu pilnīgi visiem - jūs būsiet sajūsmā par to, ja esat akadēmiski nopietnās vai filmu mūzikas fans, bet, ja nēsat, tad pēc tā noklausīšanās par tādu kļūsiet.
Ielikt Twitterī
Ielikt Deliciousī
Ielikt Diggī


(vērtējumi: 9, vidējais: 4.89 no 5) Dod savu vērtējumu!