(vērtējumi: 5, vidējais: 4.8 no 5) Dod savu vērtējumu!

 Loading ...

Ja pirms “Gredzenu pavēlnieka” filmu parādīšanās tika uzskatīts, ka episkās fantāzijfilmas ir nepopulārs žanrs, kas domāts vidēji maziem bērniem, lai viņi klusi sēdētu pie TV un tās skatītos, tādējādi neapgrūtinot no dzīves pārgurušos vecākus ar savām vēlmēm un vajadzībām, tad pēc šīs triloģijas pārsteidzoši grandiozajiem panākumiem nu ir vērojama tendence tādas cept augšā vienu pēc otras.

Ko lai dara, ka Holivudas kinoindustrijai ir pilnīgi vienalga, ko (un diemžēl arī KĀ) taisīt, lai tikai sapelnītu tik daudz, lai katrs no šiem “producentiem” varētu piepildīt savus bērnības kompleksu radītos sapņus - 5 villas Dienvidkalifornijā un vēl pa katrai visos iespējamajos dienvidu kūrortos, komplektā ar vismaz 10 dažādiem Bugatti, Ferrari un auto no vēl visādām citām firmām, kuru nosaukumus viņi, visdrīzāk, nevar pat izrunāt, kur nu vēl atcerēties. Lai nu kā, skumji ir tas, cik līdz ar to arī notrulināta un sekla ir šo producentu domāšana, par katru cenu cenšoties jebkuru sižetu, no kura varētu izveidot ko lielisku, orģinālu un iespaidīgu, pārvērst par smuku plastmasas vienreizējās lietošanas izstrādājumu vārdā “holiday blockbuster”. Apbrīnojams ir arī fakts, cik dziļi šis seklums iespiežas visās ar šādas filmas veidošanu saistītajās nozarēs un darbos, kurus it kā paši par sevi talantīgi cilvēki izstrādā tās vajadzībām.

Filma “Nārnijas hronikas” ir spilgts piemērs augstākminētajam - talantīgais “Šreka” režisors Endrjū Adamsons jau atkal sadarbojas ar ārkārtīgi talantīgo un spilgto komponistu Hariju Gregsonu Viljamsu (viņa kontā arī fenomenālā mūzika filmām “Debesu valstība”, “Spiegu spēle” un “Rūdīts ugunī”), bet, ja jārunā par konkrēto muzikālo iznākumu, tad tas šķiet kā daudzkārt kaut kur redzēta second-hand bērnu jaciņa no Rīgas centrāltirgus. Bērnu tāpēc, ka, lai arī lielākā daļa albumā dzirdamo muzikālo ideju ir aizgūtas no H.G.Viljamsa augstākminētajiem izteikti nopietnā žanra darbiem (kas pats par sevi vēl nebūtu nekas, jo mūsdienās taču lielākā daļa komponistu sevi un savu stilu mēdz citēt un tas ir normāli), tomēr tās ir kompozicionālās faktūras un formas ziņā primitivizētas tiktāl, ka klausītājam liek justies kā zīdainim, kuram ar tējkaroti viss ir jaiebaro mutītē silts un jau sakošļāts. Sevišķi uzkrītošs šādas primitivizācijas piemērs ir atrodams skaņdarbā “The Battle”, kas izklausās gluži kā dramatiskā un komplicētā kaujas mūzika no “Debesu valstības”, tikai šeit tai ir pievienoti vienkārši elektroniski ritmi, kas pie tam ir iemiksēti priekšlānā, atstājot orķestri sūri cīnāmies kaut kur dibenplānā (ātrās vijoļu pasāžas un metāla pūtēju asos akordus var knapi dzirdēt). Un kur tad vēl šīs mūzikas nepiemērotība 2.pasaules kara laikam, kas filmas sākumā ir atainots… Dzirdēt elektroniski pulsējošus ritmiņus, kas pavada 1940.gada Londonas ainavas ir tas pats, kas iztēloties vēstures profesoru seksīgās string biksītēs. Var jau būt, ka tāds bija arī filmas producentu mērķis - tās mērķauditorija, protams, ir ASV tīneidžeri un tādiem jau visādas šitādas “prikolīgās” domas pa galvu mēdz maisīties…

Tomēr, ja no mūzikas neko daudz nesaprotat, nekad nēsat dzirdējis nevienu citu H.G.Viljamsa mūzikas albumu un jums ir pilnīgi vienalga, kādai filmai šī mūzika ir tikusi komponēta, šī albuma klausīšanās var izvērsties visai patīkama, jo viens otrs no tā skaņdarbiem ir skaists (lai arī plaģiātisks) - kā jaukāko piemēru es varētu minēt “Evacuating London” (iesaku ignorēt nosaukumu!). Albuma pēdējie četri skaņdarbi ir popdziesmiņas, kas ir vēl viens piemērs, cik ļoti Holivudas popkultūras seklums var krist uz nerviem.

Ielikt Twitterī  Ielikt Deliciousī  Ielikt Diggī 

Citi komponista/-u darbi

• Spy Game/Spiegu spēles
• Passionada
• Man on Fire/Rūdīts ugunī
• Kingdom of Heaven/Debesu valstība