
Sodenbergs & Co attapušies pēc otrās filmas neveiksmes tomēr ķērās pie (laikam) pēdējās Oušena daļas izveides. Kā parasti gadās, pēdējā daļā vairāk sasaucas ar pirmo nekā otro. Tāds savdabīgs “back to roots” izdevies arī mūzikā.
Pirmās filmas saundtreks, būdams stilīgs, knašs un feins, bija tik pat svaigs kā pati filma. Otrās filmas mūzika pieņēmās “svarā”, sekoja jaunam vektoram, kas sākumā likās dīvaini un neadekvāti, bet tagad jau liekas likumsakarīgi. Tas bija interesants pavērsiens, jauns attīstības solis.
Diemžēl jāsecina, ka, trešās filmas skaņu celiņš ir nevis atgriešanās pie saknēm, bet gan nepārāk profesionāla atdarināšana. Visa mūzika ir pārāk tukša, bez kustības un dzīvības, kā iepakojums bez dāvanas. Kaut gan kaut kādā mērā visa filma ir pirmās nebaudāmāks klonis, jo visas idejas, pagriezieni jau ir redzēti iepriekš un jaunas var būt tikai tehniskās lietas.
Brīžam rodas iespaids, ka Deividam Holmsam nav bijis iedvesmas kaut ko radīt un viss, ko varam dzirdēt saundtrekā ir pasūtījuma darbs no sērijas “uztaisi līdzīgu kā pirmajā”.
Zīmīgi ir arī divu skaņdarbu parādīšanās no pirmās filmas - Debisī dievīgā skaņdarba “Claire De Lune” pavisam dīvains un gandrīz neklausāms moderns variants un savādāka Karavānas versija.
Noslēguma dziesmas lomu izpilda Frenka Sinatras “This Town” - ironija par Las Vegasu un Oušena bandu kopumā. Līdzīga Deivida Holmsa skaņdarbiem ir The Motherhood - “Soul Town”.
Noslēgumā jāteic, ka pirmie divi saundtreki ir daudz baudāmāki un klausāmāki, aizraujošāki un dažādāki par šo nabadzīgo atblāzmu.
Ielikt Twitterī
Ielikt Deliciousī
Ielikt Diggī


(vērtējumi: 3, vidējais: 4 no 5) Dod savu vērtējumu!
admin 27. februāris, 2008 - 20:17 #
nav tik spilgts kā iepriekšējie