
Džeims Ņūtons Howards (James Newton Howard) pēc lielākas misticisma devas sadarbojoties ar M.Naitu Šaijamalanu (Sestais Prāts, Nesalaužamais, Zīmes, Ciems) ir sakomponējis mūziku Sidnija Pollaka politiskajam trillerim Tulks (Interpreter).
Visupirms ir jāpasaka, ka mūzika trilleros ir reti galvenā sastāvdaļa. Tā lieti noder spriedzes pastiprināšanai un parasti tai nepiešķir lielāku nozīmi. Arī skatoties filmu „Tulks” mūzika lika sevi manīt tikai dažās ainās. Pie tam atmiņā pēc filmas noskatīšanās palika tikai action mūzika, kas izcēlās ar efektīvu, aktīvu ritmu. Kad vairākas reizes izklausīts pats saundtreks, var pamanīt, ka mūzikai piešķirta daudz lielāka nozīme un tā pilda vairākas funkcijas.
Filma sākas kādā Āfrikas valstī un diezgan loģiski par pavadījumu izvēlēti etniski motīvi ar Āfrikai raksturīgiem instrumentiem. Stīgu un sitamie instrumenti ļoti veiksmīgi nodrošina arī suspense sajūtu, kas ļoti lēzeni ar trompetes palīdzību pārvieto klausītāju/skatītāju uz ANO ēku Ņujorkā. Nāk klāt tradicionālie instrumenti, pūšamie instrumenti īpaši pasvītro vides maiņu. Etniskie motīvi arī turpmāk sastopami mūzikā, jo tie personificē galveno varoni un viņas izcelsmi.
Liels prieks, ka Hovards spējis ļoti labi sabalansēt izmantojamo instrumentu kompozīciju, atstājot vietu arīdzan savām mīļotajām klavierēm, jo tās veiksmīgi spēj radīt uztraukuma un noslēpumainības efektu, tās pareizi izmantojot. Ja, piemēram, agrīnākajā Hovarda darbā trillerim „Bēglis (Fugitive)”>, bija vērojama pārmērīga pūšamo instrumentu dominante, tad šajā darbā sabalansējums ir ļoti veiksmīgs.
Tā kā filma lielā mērā ir par filozofiju, kas grozās ap konflikta risināšanas metodēm, un sāpēm, kuru radītājiem ir vēlme atriebt, tad sava noteikta loma ir atvēlēta arī skumīgai tēmai, kura vislabāk atklājas skaņdarbā „Did he leave a note”.
Noslēpumainība atklājas skaņdarbos „Matobo” un „Philippe”, kuras filmā skan momentos, kad tiek kulstītas nepārāk spožas pagātnes lietas. Skaņdarbā „Drowning man trail (atolago)” parādās siltums, kas rodas starp galvenajiem varoņiem, kad tie sāk pamazām iepazīt viens otru ne tikai profesionālu motīvu vadīti. Vēlāk abu varoņu saikne tiek papildināta ar viņiem veltītu tēmu skaņdarbā „The phonecall”, kas tiek atskaņota izmantojot maigus piano toņus.
Action epizodēs diezgan pamatīgi tiek izmantota elektronika un kā jau bija minēts agrāk – ritms, perkusijas un spēcīgākam efektam arī protams pūšamie instrumenti. Tieši action mūzika paliek atmiņa visvairāk, jo tuvāk filmas beigām tā atstāj savu pavadījuma lomu un iznāk priekšplānā, kur to nepamanīt ir neiespējami. Ļoti efektīvs etnisko motīvu un action mūzika sakombinējums ir skaņdarbā „Simon’s journals”, kas pie tam nes sevī arī skumīgu vēsti.
Vairākos skaņdarbos kā arī visā albumā kopumā vērojama ietekme vai varbūt tikai līdzība ar Džonu Pauelu (John Powell), it īpaši viņa darbu pie Borna diloģijas - par to liek domāt elektronikas miksējums.
Lai nu kā, bet tieši ar action mūziku mani piesaistīja šis albums, tāpēc jāvelta uzmanība tiem diviem skaņdarbiem, kuri nodrošina popularitāti šim albumam un tie ir „Zuwanie arrival at UN” un „Assassin”. Abi ir pirmklasīgi action mūzikas paraugdemonstrējumi. Tajos ir īpaši izkopta perkusija un tās integrēšana kopējā skanējumā, kas dažbrīd atgādina jau pieminēto „Bēgli”. Abu skaņdarbu galvenās tēmas ir āķīgas un mēdz skanēt galvā ilgāku laiku pēc noklausīšanās. Tāpat arī rokas un kājas neviļus mēģina atdarināt tajos dzirdētos ritmus. Vienvārdsakot, šie divi ir albuma pērles, lai gan viss albums ir uzmanības vērts.
Fināla skaņdarbā „End credits (atolago)” savākts vienkopus melodiskais materiāls, atstājot klausītājus un skatītājus uz pozitīvas nots, radot pilnvērtīgu happy ending finālu.
Ielikt Twitterī
Ielikt Deliciousī
Ielikt Diggī

