
Par tumšās, mistiskās Kianu Rīvza jaunās filmas Konstantīns (Constantine) mūziku rūpējas divi jaunie kino mūzikas talanti - Braijens Tailers (Brian Tyler) un Klauss Badelts (Klaus Badelt)
Abi skaņraži pamatā strādājuši pie trilleriem, tas jūtams arī šai albumā, bet POZITĪVĀ nozīmē: šķiet, pirmais dedzīgums aprimis, pašmērķīgums nozudis, palikušas atrastās kvalitātes, abu vīru pilnveidotas: uz zināmu briedumu norāda albuma klusinātais, kopumā nepieblīvētais, intelektuālais (vismaz priekš šādas filmas) skanējums, simfoniskā orķestra kvantitatīvs pārsvars, īpatnējais tēmu būvēšanas paņēmiens – no viena motīva, programmēto ritmu mazais īpatsvars u.c. sīkākas nianses.
Lai gan par izcilu šo mūzikas materiālu gluži nenosauksi, tomēr tas pilda vairāk nekā attēla apskaņošanas funkcijas. Kopumā albumam piemīt arī filmā labi sagaršojamā drūmā, fatālistiskā noskaņa, un tas nesastāv no dažādām kardināli atšķirīgām epizodēm, bet iepriecina ar viena afekta stāvokļa izvešanu cauri visam albumam, tāpēc šoreiz fakts, ka diskā ir 24 treki, kaut kā tiek notušēts, jo kopnokrāsa saglabājas viena, praktiski nav spilgtu kontrastu, tikai pāris trekos agresīvāks skanējums.
Gribu pieminēt tēmu klātbūtni šai darbā: te nošķiramas 2 tēmas, kuras patiesībā grūti atšķirt, jo abas re minorā līdzīgā raksturā (re minors ir šī albuma centrālā tonalitāte, tāpat kā vairākos citos trilleros, piem., Recruit, M:I-2. Interesanti, kāpēc?…). Andželas tēma ir emocionāli iekrāsota, klavierēs ar stīgu pavadījumu, protams, tādā salikumā tajā jūtams pat klajš sentiments, skumja reminiscence, kas ienes kā ēst nepieciešamo cilvēcīgo emociju elementu šai mūzikā. Savukārt, Konstantīna tēma ir primitīvāka, sastāv no variēta atkārtota skumja motīva. Interesanta ir tēmas daudzšķautnainība: „Meet John Constantine” tēmu gari un sēri velk elektriskais čells, perfekti attēlojot fatālistisko melnā tērpto, reizē pašpārliecināto Konstantīnu, turpretī treks „John” pārsteidz ar pilnīgi citu tēmas traktējumu – klavierēs solo augstā reģistrā, ar sinkopētu ritmisko pavadījumu, atstājot vienkāršības, pat naivuma iespaidu (asociācijas pat ar J. Tīrsena Amēliju). Varbūt šis kontrasts ir pat pārspīlēts, tomēr iedarbīgs – manuprāt, mūzika te atklāj to, ko Konstantīns nerāda, - savu sirdi.
Jātzīmē vēl spilgta vokālā a capella epizode „Deo et parti” – kā rozīnīte albuma instrumentācijā. Bez tam, pamanāma līdzība ar D. Deivisa Matriks reāli-sireālajām skaņu ainām.
Kopsummā tomēr jāteic, ka šo albumu ir interesanti dzirdēt tad, ja redzēta filma, jo citu iemeslu, kādēļ to pirkt, es neredzu.
Ielikt Twitterī
Ielikt Deliciousī
Ielikt Diggī


