
Reti veiksmīga trillera “Jēru klusēšana” turpinājums izrādījās ne tik balvām veiksmīgs, lai gan spēja sacelt kņadu gan ar attēlotajām briesmām, kas dažiem izraisījušas nelabumu, citiem likušas iziet no kinozāles, gan ar mokošo filmas sagatavošanas procesu, kad te viens, te otrs iesaistītais cilvēks no pirmās filmas atteicās no piedalīšanās filmā tās autora, Tomasa Harisa, sacerēto šausmu un, viņuprāt, neloģisko beigu dēļ.
Kad projektu pārtvēra svaigi no “Gladiātora” kaujām izgājušais Ridlijs Skots, kuram beigas arī nelikās ticamas, scenārijs tika pārskatīts ne vienu vien reizi, kā rezultātā filmai tapa pat veseli 3 fināla varianti - katrai ieinteresētajai pusei: grāmatas autoram, režisoram un producentam. Zinot tikai divus iespējamos, ir pamats ticēt, ka, kinoteātrī rādītais variants, ir režisora iedvesmots.
Līdz ar Ridliju Skotu, pēc veiksmīgās sadarbības “Gladiātorā”, filmā iesaistījās Hans Cimmers & ko (Cimmeram palīdzēja Klaus Badelts, Mels Vessons, čellists Mārtins Tilmans u.c.). Viņa pieeja mūzikai izvērtās ļoti klasiska (pēc Hansa mērogiem, noteikti) - mūzikas mugurkaulu veido stīgu kamerorķestris, klavieres un zēnu koris. Skanējums un metodika, kādā tas tiek vadīts, daudzos skaņdarbos liek domāt, ka klausies senās mūzikas disku, bet drīz vien kāds zosādu uzdzenošs efekts aizdzen prom no galvas tādas muļķīgas domas. Efektu šajā diskā netrūkst - akmentiņu graboņas perkusija, baložu spārnu čaloņa, dzīvnieku (laikam jau domāti mežakuiļi) rūkoņa, skaņas, kādas varētu dzirdēt vijoļspēles profāna koncertā u.c. Labākā iespēja iepazīties ar efektiem ir skaņdarbos “Dear Clarice”, “Firenze Di Notte” un “Let My Home Be My Gallows”.
Albumā skanošo tēmu, virzienu apkopojums parasti sastopams pēdējā skaņdarbā, ko parasti pat sauc par “End Title”. Interesanti ir tas, ka šajā gadījumā viss ir otrādi. Visai labs iespaids par to, kas gaidāms ir jau pirmajā “Dear Clarice”, arī sera Entonija Hopkinsa monologs. Sajūtas ir baisas - var iztēloties čalas elles padibenēs par Hanibāla sastrādātajiem “šedevriem”.
Turpinājumā sagaidam mazu fragmentu no Baha mūzikas Goldberga variācijām Glena Golda perfektajā izpildījumā (iemīļotā Hanibāla mūzika no “Jēru klusēšanas”), kas nemanot pāriet nākamajā skaņdarbā “The Capponi Library”. Tas ir moderno tehnoloģiju paraugdemostrējums slāņotā skaņu dizainā līdzīgi kā “Firenze Di Notte”, kas ir action treks, kurā var labi dzirdēt čellus savā maksimāli zemajā amplitūdā.
Klausa Badelta “Gournet Valse Tartare” ir aizraujoši grotesks Vīnes valša kropļojums, ko daži var uztvert kā Štrausa zaimojumu, bet citi - par savdabīgu pielūgsmi vai cieņas apliecinājumu.
“Avarice” ir ļoti maigs, gaisīgs nevainības caurstrāvots zvaniņu sākums, ko pārtrauc drūmais stīgu kamerorķestris ar klavierēm. “Virtue” ir tumšs, skumīgs Cimmera menueta interpretējums, kas vidusposmā kora iespaidā liek domāt pat par garīgu zemtekstu. Tas ir viens no labākajiem skaņdarbiem albumā arī tādēļ, ka tajā nav paranoidālo efektu, kas netraucēti ļauj izbaudīt konservatīvā izloksnē klasiski skaistu, nebojātu mūziku (līdzīgs ir “The Burning Heart”, bet ar monologu). Dīvainā kārtā tas ļoti atgādina Denija Elfmana parakstu, kas šai franšīzei pieliks roku nākamajā filmā “Red Dragon”.
Liberālāki klausītāji izbaudīs 10 minūtes garo “Let My Home Be My Gallows” - eklektiskākajā skaņdarbā ir sastopams viss, kas dzirdēts iepriekšs - nemierīgs, lēna ritma pavadīts sākums, stindzinoši skaņu efekti, viduslaiku koris, Hopkonsa monologs un ļaunu pilnās beigas.
“To Every Captive Soul” ir vienīgais pozitīvais, klasiskās vēsmās komponēts Hansa Cimmera skaņdarbs, kas liek domāt, ka tas ir līdz galam neizvērstās Dr. Lektera un Klarisas Stārlinkas mīlestības muzikālais atveidojums, kam nebija lemts parādīties uz kino ekrāniem.
Speciāli filmai Patriks Kesedijs sacerēja operu “La Vita Nuova”, kuru filmas varoņi apmeklē. Albuma izskaņā ievietots tās skaistākais fragments -”Vide Cor Meum”, kas bija noteicošais punkts saundtreka iegādē un lika aizkavēties kinoteātrī līdz pat titru beigām. Diemžēl šo debišķīgo skaņdarbu izbojā tā pēdējās sekundes, kurās Hanibāls klausītājam novēl neatslābt, satricinot čilautā iegrimušos.
Saundtreks ir izsmalcināti baiss, inovatīvs, atšķirīgs no visa, ko pirms tam Hans Cimmers ir darījis, kas padara to īpašu. Tam ir spēcīga saikne ar filmu (par to lieliski parūpējas sers Entonijs ar savu šermuļus uzdzenošos balsi), nemanāmi savienoti treki (bez pauzēm), brīnišķīga, klasiski veidota mūzika, bet stindzinošie efekti un gaisā virmojošais ļaunums klausīties ko tādu ar lielu baudu nedos.
Treklistings
01. Dear Clarice (6:02)
02. Aria da Capo - J.S. Bach (1:48)
03. The Capponi Library (1:14)
04. Gourmet Vaise Tartare - Klaus Badelt (6:50)
05. Avarice (3:54)
06. For a Small Stipend (0:55)
07. Firenze Di Notte - Martin Tillman & Mel Wesson) (3:09)
08. Virtue (4:37)
09. Let My Home Be My Gallows (10:00)
10. The Burning Heart(4:24)
11. To Every Captive Soul (6:55)
12. Vide Cor Meum - Patrick Cassady (4:20)
Ielikt Twitterī
Ielikt Deliciousī
Ielikt Diggī


