(vērtējumi: 5, vidējais: 4.8 no 5) Dod savu vērtējumu!

 Loading ...

Atzīta kā viena no aizvadītā gada labākajām filmām, Bābele risina nesaprašanās problēmas starp cilvēkiem, kuriem ir daudz kas atšķirīgs, bet tomēr tik daudz kā kopīga..

Meksikāņu režisora Alehandro Gonzalesa Injaritu triloģijas pēdējā daļa, kurā tāpat kā iepriekšējās filmās ir vairāki stāsti, kas idejiski un ne tikai savīti vienā lielā mozaīkā. Visām trijām filmām (Kuce mīla, 21 Grams, Bābele) mūziku komponējis par Kupraino kalnu Oskara godalgotais argentīniešu ģitārists/komponists Gustavo Santaolalla. Arī par mūziku „Bābelei” komponists jau izpelnījies Oskara balvas nomināciju.

Saundtreks sastāv no diviem diskiem, kas jau ir uzmanības cienīgs fakts. Šķiet, ka veidotāju mērķis bija izcelt to dažādību, kosmopolītusmu, kas valda pasaulē, jo abos diskos ir sajaukti dažnedažādi mūzikas stili – tajā ir gan Gustavo ģitāras minimālistika, gan meksikāņu folks, gan ambient tipa gabaliņi, gan austrumnieciski fragmenti, gan popsīgas dziesmas. Šis mikslis liekas pateisi tik raibs un nevienveidīgs, ka dažbrīd brīnies, kā to visu varēja iedomāties ielikt divos diskos zem viena vāciņa.

Kas attiecas uz komponista mūziku, tad tai ir ļoti raksturīga ģitāras (vai kāda cita instrumenta) dominance un šaušelīga vienkāršīga. Tajā nav saklausāma nedz kāda tēma, nedz kāds konkrēts tematisks zīmējums, liekas, ka tā ir vienkārši profesionāla mūziķa improvizācija, kas pieskaņota filmai. Tāpat ir arī ar tiem skaņdarbiem, kuros ir izmantoti austrumu mūzikas instrumenti. Ja filmā tā ir laba detaļa, kas papildina, tad diskā to var novērtēt laikam tikai ģitārspēles mīļi un mūzikas askētiķi. Nevar nepieminēt skaņdarbu „Deportation/Iguazu” – ja konkrētāk, tad tieši segmentu „Iguazu”, kas nav gan speciāli filmai komponēts, jo ir bijis līdz šim vēl filmas „Insider” saundtrekā. Tas ir joprojām labākais skaņdarbs, ko no Gustavo Santaolallas esmu jebkad dzirdējis.

Interesantāko materiālu albumā piedāvā japāņu komponists Ryuichi Sakamoto. Sadarbībā ar Deividu Salvianu & Co. Tapis „World Citizen” – perfekts ambient tipa treks, kurš, būdams gaužām vienkāršs un brīnumaini mierpilns, šķiet tik dabisks un pašpietiekams, ka tajā nekā netrūkst. Deivida samtainais baritons laikam ir pie vainas, kā arī semplētās klavieres un Ryuichi Sakamoto modernais aranžējums, kas dažbrīd atgādina Massive Attack albuma „100th Window” skanējumu. Tas visā tā garumā (5m 48s) ir dabisks savā skanējumā kā strautiņa tecējums un vieš nepārvaramu harmonijas sajūtu, it īpaši, ja tas ir uzlikts uz atkārtojumu. Labākais pierādījums tam ir tas, ka atkārtojumu pamani tikai jau pēc kādas 5-6 reizes, kad sāc manīt teksta atkārtojumus.

Otrs uzmanības vērtais skaņdarbs ir „Bibo No Azora”, kas kā segments ir veselu divu treku sastāvā. Tā ir saspēle starp skumjām klavierēm un griezīgu čellu, kas sākotnēji liekas interesanta, bet uz finālu sāk jo vairāk un vairāk disonēt un lauž visu miermīlīgo atmosfēru, kuru šie divi instrumenti bija uzbūruši sākumā. Pirmajā inkarnācijā šis skaņdarbs ir saīsinātā versijā ielikts trekā „Bibo No Aozora/Endless Flight/Babel”, kur ir dzirdami arī labākie Gustavo Santaolallas komponējumi. Otrā inkarnācija ir otrā diska finālgabals – „Bibo No Aozaro/04”, kurā attīstās jau pieminētā disonance.

Vēl no ambient veida skaņdarbiem ir Susumu Yakota – „Gekkoch”, bet tas nav tik spilgts, kā „World Citizen”, un jaukā baritona arī nav, tāpat kā klavieru. Vēl viens Ryuichi Sakamoto skaņdarbs „Only Love Can Conquer Hate” ir visai inovatīvs specefektu ziņā, bet tam nav tāda spēka, ka citiem viņa darbiem šajā albumā. Vēl var pieminēt smeldzīgo „Tu Me Acostumbraste”, enerģijas pārpildīto disko ēras nostaļģijas izsaucošo „September/The Joker” mešapu (sakombinējumu), kurā pirmo daļu sastāda savulaik populārais Earth Wind & Fire grāvējs „September”, bet otro – Fat Boy Slim mazāk zināmais „The Joker” (kas atrodams „My Super Ex Girlfriend” saundtrekā). Šis skaņdarbs ir bīstams, jo var mainīt garastāvokli uz labo pusi par 180 grādiem. Vēl interesants mikslis ir Nortec Collective – „Babel”. Savukārt abas Los Incomparables kompozīcijas labi iederētos fona mūzikai Lidiņā.

Rezumējumā jāsaka, ka dotā 2 disku kompilācija manī izraisīja vēlmi papētīt Deivida Salviana (David Sylvian) un Ryuichi Sakamoto daiļradi, par ko jau varu būt pateicīgs. Kaut gan, ja man būtu pilnvaras, es no šiem diviem diskiem būtu izveidojis koherentāku viena diska saundtreku, kas tendēts uz mierīgām, pārdomu raisošām kompozīcijām.

Treklistings:

1.disks
01. Tazarine
02. Tu Me Acostumbraste
03. September-The Joker (ATFC’s Aces High Remix)
04. Deportation/Iguazu
05. World Citizen-I Won’t Be Disappointed/Looped Piano
06. Cumbia Sobre El Rio
07. Hiding It
08. Masterpiece
09. Desert Bus Ride
10. Bibo No Aozora/Endless Flight/Babel
11. Tribal
12. Para Que Regreses
13. Babel
14. Amelia Desert Morning
15. Jugo A La Vide
16. Breathing Soul
17. The Blinding Sun

2.disks
01. Only Love Can Conquer Hate
02. El Panchangon
03. Two Worlds, One Heart
04. The Phone Call
05. Gekkoh
06. The Catch
07. Mujer Hermosa
08. Into The Wild
09. Look Inside
10. The Master
11. Oh My Juliet!
12. Prayer
13. El Besito Cachicurris
14. Walking In Tokyo
15. The Visitors
16. Morning Pray
17. Mi Adoracion
18. The Skin Of The Earth
19. Bibo No Aozora/04

Ielikt Twitterī  Ielikt Deliciousī  Ielikt Diggī 

Citi komponista/-u darbi

• Brokeback Mountain/Kuprainais Kalns